Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KLĀVAS TANTES SKŪPSTS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

KLĀVAS TANTES SKŪPSTS

Pēc V. Jerofejeva poēmas "Maskava – Gailīši" motīviem.

No Bētlēmes zvaigznes attāluma viss tiešām šķiet blēņas, Veņičkam taisnība. Celtnieku vagoniņā, trijos 1969. gada ziemas mēnešos, viņam izdevās šo attālumu veikt vārdos, stāstot par iedvesmotu dzērāju, kas paģiru rītā cenšas no Maskavas nokļūt debesu Gailīšos. Tā kā viņa moku ceļš ir neizsakāms, Venedikts Jerofejevs par to runā netieši, aplinkus, metoties garās literārās atkāpēs un mainot stāstījuma stilu, izsmejot nopietno un raudot par smieklīgo – tikai lai atrastu kādu stūrīti, kur nebūtu vietas izaicinājumiem, vietiņu, kur cilvēku pažēlotu. Lieki teikt, ka pasaulē tādu neatrast, un no Veņičkas ciešanu attāluma rupji šķiet pat eņģeļi.

Režisors – Uldis Tīrons
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne
Kustību režisore – Elīna Gediņa
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Izrādē piedalās: Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Ivars Krasts, Inga Tropa-Fišere, Marija Linarte, Jevgēnijs Isajevs, Ilona Bagele

Izrāde notiek: JRT Mazajā zālē Miera ielā 58a.
Izrādes plānotais ilgums: 2 h 45 min (2 cēlienos).
Biļešu cenas: 20,00; 22,00; 28,00 EUR
Pirmizrāde 2021. gada 28. augustā.

Līdz 16 gadu vecumam skatīties neiesakām!

Septembrī izrādes var apmeklēt tikai vakcinēti un/vai Covid-19 pārslimojuši skatītāji, uzrādot derīgu ES digitālo Covid-19 sertifikātu un personu apliecinošu dokumentu ID karti vai pasi.

! Lai nodrošinātu biļešu un Covid-19 sertifikātu pārbaudi, lūdzam ierasties vismaz 30 min pirms izrādes sākuma.

 

Sižets LTV Rīta Panorāmā 30.08.2021
Sižets LTV Rīta Panorāmā 30.08.2021
Sižets LTV Kultūras ziņās 30.08.2021
Sižets LTV Kultūras ziņās 30.08.2021
Vārds: Inga, 31.08.2021
Viedoklis: Izcils gabals! Un atvainojiet mīļie ģeniālie izrādes veidotāji par to, ka izrādes beigās nespiedzu aiz sajūsmas, - jo apraudājos aiz skumjām par krievu tautas dvēseliskajām ciešanām... Paldies par daudzslāņaino izrādi! Jauno kokteiļa recepti izmēģināšu brīvdienās, jo darbdienai pārāk ekstrēmi :D
Vārds: Nellija Ločmele (viedoklis no twitter), 31.08.2021
Viedoklis: Maskavas-Gailīšu vilciens pietur arī mūsdienu Rīgā, staciju sauc “Homosexuāļi nāk”. Paldies @jrt_lv par Znotiņa/Daudziņa izcilo tango! Bet vispār tā šķiet neiespējamā misija - atrast kāpēc un kā padomju ārprāta sistēmas disidenta ģeniālajai ironijai tiešām skanēt šeit un tagad.
Vārds: Una Rozenbauma (viedoklis no twitter), 31.08.2021
Viedoklis: Klāvas tantes skūpsts. Smējos līdz asarām, skumu gandrīz tikpat dziļi. Znotiņš un Daudziņš un viņu deja (tango?) neaizmirstami! Paldies @jrt un Tīronam un @laukudillite !
Vārds: Ilze Klavina (viedoklis no twitter), 31.08.2021
Viedoklis: Klāvas tantes skūpsts- izrādās crazy kokteiļa nosaukums. Izrāde reibina ar intelektuālu huligānismu uz ārprāta robežas, izcila Ilona Bagele un visi jrtisti.

Par skūpstiem un to klasifikāciju
Žurnāls IR
autors Zane Radzobe

Jaunā Rīgas teātra izrāde Klāvas tantes skūpsts vēl nav īsti iesilusi.

Pirms izrādi biju redzējusi, kolēģe redakcijā teica: tu noteikti uzraksti, kāpēc šis gabals jāiestudē tieši šodien. Uzdevumu centīšos veikt godprātīgi, pat ja iestudējuma daba tam, manuprāt, pretojas.
Režisora Ulda Tīrona Klāvas tantes skūpsts ir Venedikta Jerofejeva poēmas Maskava— Gailīši iestudējums. Pieņemot, ka daļai skatītāju par savulaik kulta statusu ieguvušo darbu komentāri nebūs vajadzīgi, atļaušos to ieskicēt pārējiem. Maskava—Gailīši ir sarakstīta un publicēta (ārzemēs) jau 20. gadsimta 70. gados, bet mūsu kultūrtelpā iesprāga perestroikas laikā, jo autors bija padomju sistēmā neatzīts. Šķiet, nepareizas biogrāfijas un dzīvesveida dēļ, bet, kā liecina «autobiogrāfiskā poēma», arī izaicinošo tēmu un formu dēļ. Maskavas—Gailīšu tēma ir alkoholisms, tverts «no iekšienes», proti, alkoholiķa Veņičkas skatpunkta; forma — intertekstuāla mistifikācija, kurā kopā jaucas viss, kas Veņičkas, atvainojiet Venedikta Jerofejeva, pieredzē atrodams.
Īstenībā ironijai te nav vietas — poēma tiešām ir literārs šedevrs, ko pētnieki saista gan ar karnevāla kultūru, gan Bībeli, gan padomju klišejām un folkloru, par postmodernu odiseju krievu literārajā tradīcijā nemaz nerunājot.Tieši dzirkstošais vieglums, spēle, augstā un zemā (lai cik vecmodīga būtu šāda kultūras klasifikācija) kontrasts, šķiet, ir viens no aspektiem, kas Tīronu šajā darbā interesējis.
Izrāde veidota tādā kā stilizētā laukuma teātra tradīcijā (viduslaiku teātra «zemā» forma), kur neliels vagoniņš ar aizvelkamiem aizkariem skatuves centrā nospēlē te vilciena vagonu, te skatuvi. Pēc īsa ievada, kurā Tīrons izvēlējies uzsvērt autora mistifikāciju — darba autobiogrāfisko dabu, Kaspars Znotiņš skaidro skatītājam, ko mēs redzēsim un kā tiks spēlēts… Ironiski, protams. Kontrasta princips darbojas visur. Aktieri — Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Ilona Bagele, Marija Linarte, Inga Tropa-Fišere, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts — spēlē groteski, turklāt Kristīnes Jurjānes tērpi pārveido aktrises neiedomājami vulgāra paskata sievišķos, pret kuriem Daudziņš nospēlē tik kautri maigu pielūgsmi, ka nav šaubu — tie ir Veņičkas apdziedātie eņģeļi. (Bageles operdziedātājas balss apvienojumā ar krievu lamu vārdiem tam piešķir īpašu odziņu.) Daudziņa un Znotiņa poētiskais tango tiek pārtraukts ar garu tirādi par homofobijas tēmām. Galu galā teksts — dzejisks bez gala un malas — stāsta par parādībām, kuras, reālistiski iedomājoties, parasti saistītas ar dzīves prozu. Atmosfēra ievelk un apbur. Bet tas nav viss.
Par ko stāsta Klāvas tantes skūpsts? Atbildēt nav viegli. Protams, par alkoholu un tā lietošanu kā dvēseles stāvokli. Tomēr skaidrs, ka padomju inteliģenta alkoholisms ir būtiski atšķirīgs no «lietošanas» šodien, tāpēc asprātīgie aforismi un receptes (no šejienes arī Klāvas tantes skūpsts, brutāls paģiru remdēšanas kokteilis, kura sastāvdaļas Veņičkam gadās pa rokai, kamēr par aristokrātiskāko Pirmo mīlestību var tikai sapņot) gan smīdina, bet ne vairāk. Liels iestudējuma pievilcības avots ir arī tā intertekstuālā daba — ko no atsaucēm atpazini, ko prati saskatīt? Bet tālāk?
Tālāk minējumi. Domāju, nebūs pārspīlēti teikt, ka Tīrons, lai kāds būtu materiāls, vienmēr runā par savām tēmām, kas nemainīgas jau ilgāku laiku.
Arī Klāvas tantes skūpsts ir par to pašu — par stāvokļiem aiz apziņas; formāli — par alkoholu, pēc būtības — par mākslu un nāvi. Tas gan ir minējums, jo izrādē šobrīd spožas virāžas mijas ar brīžiem, kad uzmanība atslābst un domas aizvijas pie ikdienas prozas, bet domāju — tas mainīsies.
Iepriekšējā pieredze rāda, ka Tīrona izrādes īsti piedzimst, kad kādu laiku jau ir spēlētas. It īpaši, ja to dara meistari. Daudziņš un Znotiņš žilbina jau tagad, un krietni «pārvelk » pāri joka virskārtai, kā šobrīd nolasāms Klāvas tantes skūpsts. Jokus skaidrot ir bezjēdzīgi, tie vai nu izšauj, vai ne, un viss liecina — šobrīd kaut kā vēl trūkst. Bet iztēloties, kas varētu notikt, ja Daudziņa vecējošajam Hļestakovam (Veņička nepārprotami ir taisīts no tā paša koka) un Znotiņa spēlētajam Veņičkas dubultniekam (tiec nu gudrs, vai tie pārpasaulīgie smaidi liecina par būtnes eņģelisko vai dēmonisko dabu?) pievienotos vēl arī tas vieglums un spēles prieks, kāds šobrīd izrādē manāms tikai vietām… Nu, tad tas vairs nebūs Klāvas tantes skūpsts, bet gan īsta Pirmā mīlestība.
Atliek drusku pagaidīt.

Lēni un nepareizi
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
autors Anda Bušeniece

Filozofs un žurnāla "Rīgas Laiks" redaktors Uldis Tīrons Jaunajā Rīgas teātrī kā režisors debitēja ar Platona "Dzīru" iestudējumu 2015. gadā.

Tolaik ideja, ka filozofijas klasiķu tekstus varētu popularizēt, skandējot no skatuves un liekot lietā teātra paņēmienus, likās lietderīga un vērtīga. Uldis Tīrons nav režisors, taču es pilnībā pieslejos JRT drosmei, piekrītot, ka talantīgs cilvēks var talantīgi izpausties dažādās jomās, un vairumam teātra režisoru nav zināšanu, kas savukārt piemīt cilvēkam, kurš labi orientējas tekstos. Izrādes "Mielasts" vērtīgākā daļa man likās programmiņa, kurā bija nodrukāts Ulža Tīrona paša tulkotais Platona teksts.
Nupat JRT pirmizrādi piedzīvojis "Klāvas tantes skūpsts", kura dramaturģiskais materiāls cieši saistīts ar kādu citu Ulža Tīrona tulkojumu – 2007.gadā latviski grāmatā iznākušo krievu rakstnieka Venedikta Jerofejeva poēmu "Maskava– Gailīši", kuras iznākšana savulaik izraisīja gan pētnieku interesi par "mātes" vārdiem kā valodas slāni, kas spēj aizsniegties aiz filozofijas valodas robežām, gan par grāmatas popularitāti liecina papildtirāžas iznākšana un kosmiskā cena antikvariātos.
Izrādes sākums noskaņo uz "klubiņa" sajūtu. Uzraksts "visam jānotiek lēni un nepareizi" deg titros, ienākot zālē, šis Jerofejeva citāts tika izmantots arī žurnāla "Rīgas Laiks" abonēšanas kampaņā. Titri ir vajadzīgi, jo izrāde daļēji notiek krieviski. Piecdesmit gadu laikā kopš teksta tapšanas mainījušies gadsimti, valsts iekārtas, kultūras koncepti, arī attieksme pret Venedikta Jerofejeva rakstīto. Ar daudzbalsīgu valodu un viedokļu jūkli tad arī iesākas izrāde. Aktieris Jevgēnijs Isajevs lasa lekciju par rakstniecības saistību ar neprātu un alkoholismu.
Vilis Daudziņš atveido pašu Venediktu Jerofejevu – smaids un krieviski gaišie un izspūrušie mati ticami uzzīmē par sevi nedroša sirdscilvēka tēlu. Šai izrādē spožs ir Kaspars Znotiņš, viņš vienlaikus spēlē vairākas lomas, no stāstnieka, konferansjē zibenīgi ielecot Jerofejeva dubultnieka un iekšējā dialoga partnera ādā, tad, pielīmējis ūsiņas, kā ceļabiedrs ielec Maskavas– Gailīšu vilciena kupejā. Ar kurpēm "samēras" divas skaistas, bet raksturā un izskatā pretējas sievietes – Marija Linarte un Inga Tropa-Fišere, kurām vēlāk piekritīs iemiesot arī eņģeļu balsis, kas uzrunās Veņičku vilciena tamburā.
Koncepts "lēni" pieviļ pirmais. Poēma prozā "Maskava– Gailīši" ir izcila tieši ar savu koncentrētību valodā, mērķa paturēšanu acīs – vai tie būtu Gailīši, kur vienmēr zied jasmīns, vai debesu Jeruzaleme. Gandrīz trīs stundu izrādē "Klāvas tantes skūpsts" Jerofejeva valodas spriedzi atšķaida nepieciešamība attēlot, izspēlēt, komentēt. "Nepareizi" vispirms ievieš pati dzīve. Venedikts Jerofejevs "Maskavu–Gailīšus" sarakstīja 70. gados (tas izskaidro lezginku, kartona koferus un baltās tenisčības izrādē), taču publicēta tā tika tikai 1988.–1989.gadā, turklāt alkoholisma apkarošanas kampaņas ietvaros, žurnālā "Atturība un kultūra" necenzēto leksiku aizstājot ar daudzpunktēm. Teksts, kurā dzeršanas pieredze savijas ar necenzētu leksiku un Bībeles evaņģēliju apsolījumiem, nevarēja PSRS tikt publicēts agrāk, taču tas izplatījās rokrakstā, un jau 80. gadu sākumā pētnieciskas publikācijas parādījās ārpus PSRS. Tas pats neparedzamās enerģijas vilnis, kas noslaucīja no kartes PSRS, iegrieza krievu postmodernisma dzimšanu, radīja Rietumu ārkārtējo interesi par aiz "dzelzs priekškara" pastāvējušo literatūru, atnesa atzīšanu arī Venediktam Jerofejevam un iespēju 1989. gadā "Maskavu–Gailīšus" publicēt pilnībā almanahā "Vestj".
Vēlreiz velkot paralēles ar "Mielastu", šķiet, ka arī izrādes "Klāvas tantes skūpsts" režija iecerēta, centrā liekot "Maskavas– Gailīšu" tekstu. Nepareizi un grūti izskaidrojami, bet izrādes formātā Jerofejeva teksts "nesilda". Ierēķinātās pauzes nepiepildās ar skatītāju reakciju, aktieru smiekli uz skatuves izskan zāles klusumā. Publika aplaudē īstām lietām – izcili iestudētam Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa tango (kustību režija – Elīna Gediņa), novērtē operārijas, uzgavilē asprātīgam kāda vārda atveidojumam tulkojumā latviešu valodā. Par Ulža Tīrona kā režisora labāko veikumu šai izrādē es uzskatu dziedātājas Ilonas Bageles pieaicināšanu.
Dziedātājas siltā, niansētā balss pieklusināti zum dzeršanas ainās Ivara Krasta trinkšķinātās ģitāras pavadībā, sievišķīgais skaistums, ar pārliecību nodziedātās operārijas, kam neko nevar nodarīt pat zelta legingi, tirgus stila kleita, un koka kaste skatuves vietā atgādina par izcilības un pilnības iespējamību. "Maskavas–Gailīšu " stāsts jau nav par dzeršanu, bet gan par izglābšanos. No alkoholisko dzērienu pudeļu satura atliekām, taču pēc stingras receptes sajauktais kokteilis "Klāvas tantes skūpsts" šai kontekstā pielīdzināms dievmaizītei un visiem Kabalas noslēpumiem, jo rāda, kā padomju dzīves iesprostotībā cilvēks tomēr atrod izeju. Jānis Rokpelnis savā daļēji autobiogrāfiskajā romānā "Muzejs" raksta, ka padomju drošības dienestiem bīstamāki par atklāti pretpadomiski noskaņotajiem likās tie, kas atrada iespēju dzīvot nepadomisku dzīvi.
Pēc izrādes aplaudēju aktieriem par labi paveiktu darbu, režisoram – par drosmi un Veņičkas iedzīvināšanu latviešu valodā. Izrāde "Klāvas tantes skūpsts" pirmizrādē vēl meklēja savu smaguma centru. Kaut kas bija noticis nepareizi, droši vien, lai cilvēks nekļūtu lepns …

В Новом Рижском театре тетя Клава целует Венечку — много русских слов
Rus.lsm.lv
29.08.2021
autors Андрей Шаврей

В Новом Рижском театре - премьера. «Поцелуй тети Клавы». По мотивам бессмертной поэмы русского алкоголика Венедикта Ерофеева «Москва-Петушки». Постановка философа Улдиса Тиронса, официально режиссерского образования вроде не имеющего, но удачно ставящего здесь уже, кажется, третий спектакль. Первые два были очень интересны, что же касается нынешнего, третьего...
Сперва была «Последняя елочка Ленина», спектакль о последних днях вождя мирового пролетариата. Причем, тот материал Тиронса был основан на уникальных документах, недавно рассекреченных и первым делом изученных рижским историком Борисом Равдиным. Во второй части спектакля сюжет плавно переходил в отчаянную фантасмогорию, которые иные называют бредом. И который был бы очень уместен как раз в «Поцелуе тети Клавы». Моментами это было практически гениально. Тут и уникальный материал, и воплощение, а уж говорить о блестящей работе практически каждого артиста театра стало общим делом. Роль Ленина, кстати, феноменально играл Вилис Дадузиньш, ныне воплощающий образ Венечки.
А потом был спектакль Тиронса по последнему законченному произведению Томаса Манна «Обманутая». Запомнилась потрясающая Регина Разума в главной роли, да и полумистический сюжетик (на самом деле - суровая правда жизни, ведущая прямиком к смерти), который еще долго мог не дать спокойно спать человеку с тонкой душевной организацией. Да, я в ту ночь после премьеры не спал, кстати - перечитывал оригинал. Если заложенный в спектакль литературный материал заставляет тебя тянуться в это суетное время к тихой книжной полке, то это в данном случае, несомненно, заслуга театральных деятелей.
И вот Веня. Еще до премьеры казалось изначально, как факт, что - а что тут ставить? Текст Ерофеева настолько феноменальный, что там только и играть. Учитывая, что философ Тиронс тоже увлекается этим веселеньким делом, но практически на научной основе. Как и издатель журнала «Рижское время» Арнис Ритупс, на премьеру пришедший со своим могучим телом, в восточном халате и в результате заслонивший мне половину сцены. Предварительно поздоровался с неизвестным мне соседом, который пришел в чуть ли не домашнем халате.
Здесь использованы несколько фрагментов из поэмы, а предваряет их сцена последнего дня рождения 51-летнего Венедикта Ерофеева, который он «после двух первых рюмок уже не помнил». Но там было интервью журналистки BBC (я его отлично помню, по «Пятому колесу» показывали еще на Ленинградском телевидении): «Веня, как вы относитесь к женщинам?». Веня ответил: «Противоречиво!». Этот краткий диалог разыгран и в начале нынешнего спектакля. Вот и я отношусь к этой постановке противоречиво.
Режиссер Тиронс обезопасил себя вечным лозунгом, который высвечивается на экране на сцене, прежде чем начнется действо в двух отделениях: «Все должно происходить медленно и неправильно». А еще предупредил публику одними из последних слов Ерофеева - о том, что «Москва-Петушки» писались в 1969 году для друзей. И что 80% там для веселья, и только остальное - для печали. В общем-то, насколько я помню, таков был и коктейль тети Клавы - кажется, портвейн с водкой. И ничего иного. Правда, сколько водки, а сколько портвейна - не помню. Надо перечитать? Без разницы, мне кажется.
Так вот - все, что мы видим, это - классический анекдот. Стоящий весь спектакль вагончик напоминает и вагон поезда, и строительный вагончик из 1969 года, где и была написана «Москва-Петушки». Пьянство. Учитывая состав коктейля, который «вырубает» практически сразу, девушка очень быстро превращается в Альберта Эйнштейна (нехитрый театральный трюк). И - классические фразы о том, что «не бывает некрасивых женщин - бывает мало водки». Да, и постоянно женщина - в исполнении оперной певицы Илоны Багеле, для которой это драматический театральный дебют. Много поет - от классических произведений до песен Утесова. Хорошо поет. И тут смело можно сказать, что вокруг нее все и вертится - и вокруг Клавы, и вокруг Багеле. Возможно, это единственное, что точно в этом новом спектакле оказалось абсолютно первой свежести.
Потому что остальное до боли знакомо - и отличная игра артистов (орденоносный Каспар Знотиньш – тут и альтер-эго Вени и автор спектакля, явно Тиронс), и текст. И костюмы Кристины Юрьяне. А ну вот, собственно, и все. И немедленно выпили. «Антракт», - буднично сказала Клава-Багеле и все пошли в кафе. Сидевшая рядом со мной экс-премьерша убыла насовсем.
Нет, не потому, что почти половина спектакля идет на русском, иногда с матерком. Русский язык актеры и проговаривают, а зачастую латышский перевод транслируется на русский на экране (его сделал, насколько помню, сам Тиронс в 2007 году, книга перевода у меня есть - в отделе латышской литературы). И как финал - драма, трагедия, быстро ушедший в глобальный сон Веня, надгробие которого поднимают в воздух якорем строительного крана и кладут на крышу вагона строительной будки. И Илона Багеле поет фрагмент из «Страстей по Матфею» Баха.
Да, и еще птичка есть. С нее все начинается - выходит Знотиньш и говорит, что это чайка, а это, разумеется, в театре символ. Ею и заканчивается. Какие у вас ассоциации в театре с чайкой? У меня - с Московским художественным театром, со Станиславским. С Чеховым (Антон который). И с худруком Нового Рижского театра Алвисом Херманисом, который в 1996-м ставил отличную «Чайку».
Если бы на афише не было имени режиссера, я бы смело предположил, что постановщик - Херманис, и что вот он поставил не самый лучший свой спектакль. Но поскольку написано «Улдис Тиронс» (а Херманис в окне третьего этажа был замечен все же перед спектаклем), то пишу смело - не самый лучший спектакль Тиронса. Но стоит посмотреть. Но сперва зайдите в кафе и выпейте что покрепче.