PIRMIE APLAUSI

Režisors - Gatis Šmits

Livonijas Indriķa hronikā teikts, ka 1205.gada ziemā Rīgā notikusi „brīnum jauka izrāde par praviešiem” – ludus prophetarum.

14. PAR LIELU IZRĀDI, KAS NOTIKA RĪGĀ.[35] Tai pašā ziemā Rīgas vidū notika brīnum jauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Izrādes saturu klātesošajiem - kā jaunkristītajiem, tā pagāniem - ļoti rūpīgi izklāstīja tulks. Bet, kad Gideona[36] bruņotie vīri cīnījās ar filistiešiem[37], pagāni, bīdamies, ka viņus nogalinās, metās bēgt, taču tika laipni atsaukti atpakaļ. Un tā baznīcā kādu neilgu laiku valdīja klusums un miers. Bet šī spēle bija it kā nākotnes notikumu priekšspēle un paredzējums: šajā izrādē bija kaujas - Dāvida[38], Gideona un Hēroda[39] cīņas - un bija arī Vecās un Jaunās Derības mācība; un patiešām - pagāni bija jāpievērš ticībai jo daudzos karos, kas vēl sekoja, un viņiem ar Vecās un Jaunās Derības mācību vajadzēja paskaidrot, kā tikt pie īstā miera nesēja un mūžīgās dzīvošanas.

Šīs nedaudzās rindas ir viena no retajām agrīnās teātra vēstures liecībām, kas Eiropas akadēmiskajās aprindās kļuvusi par daudzu desmitu lappušu garu zinātnisko darbu pamatu. Ne tik izglītota lasītāja skats šīm rindām var pārslīdēt pāri, bet var arī mudināt izzināt, kas īsti bija šī pirmā teātra izrāde, kā tā izskatījās, kas bija aktieri, cik daudzi skatījās, kādā valodā viņi runāja, kā sapratās, par ko smējās un daudz ko citu.
Tādēļ Gatis Šmits un seši JRT aktieri ķērās pie izpētes darba, lasot, meklējot, tulkojot, konsultējoties ar antropoloģijas, etnogrāfijas, vēstures, valodniecības, arheoloģijas, teoloģijas, mūzikas, folkloras speciālistiem, lai pēc tam no tā visa radītu pilnīgi jaunu izrādi – nevis vēsturisku liecību, bet fantāziju par pirmsākumiem.

Kāds cilvēks no letu apmetnes nonācis vācu zemēs, iemācījies lasīt, kļuvis par Eiropas kultūras pārstāvi un atgriežas dzimtajā pusē. Viņš pieder abām kultūrām, un teātra izrādē tās abas savijas kopā – mūsu senči ir gan tie, kas atbrauca, gan tie, pie kuriem atbrauca; gan tie, kas spēlē, gan tie, kuri skatās. Tāpēc izrāde ir par pārmaiņām, par rašanos, par kopā sakušanu un tās pretrunām. Mēģinājums paskatīties uz vēsturiskiem notikumiem bez morāles un bez mītiem, kuros mēs esam labie, bet tie otri – sliktie.

Režisors Gatis Šmits : „Ir svarīgi saprast, ka mēs nemēģinām parādīt, kā toreiz bija – to nav iespējams izdarīt, jo to neviens nezina. Izpētot visu, ko varējām izpētīt, atsakoties no liekā un radot savu sižetu, mēs visai brīvā formā veidojam jaunu izrādi, savu versiju, kas, iespējams, varētu būt salīdzināma ar arheoloģiju: arheologs izrok dažas krūzes lauskas, tad tās tiek izliktas muzejā uz samta paliktņa, un šīs lauskas ir gan lauskas pašas par sevi, gan stāsts par visu krūzi. Mēs rādām dažādas lauskas. Mūsu pētījumi ir tikai atspēriena punkts. Tāpēc izrādē tikpat kā nebūs nekādu vēsturisku vizuālu lietu. Visu, ko uzzinājām, esam centušies neizmantot prāta un teksta līmenī, bet gan darbināt emocijas, iztēli.
Vispirms mēģinājām noskaidrot vairāk par šo notikumu un 13. gadsimtu Livonijā vispār. Mēs pavadījām brīnišķīgu mēnesi, diendienā runājot par vēsturi ar ļoti zinošiem un aizrautīgiem sarunu biedriem. Svarīgākais, ko šajā laikā uzzinājām, ir tas, ka mūsu līdzšinējie priekšstati par latviešu senvēsturi un mūsu tautas veidošanos ir balstīti uz mītiem, kam bieži nav sakara ar īstenību. Runa ir par latviešiem kā svešzemnieku upuriem, par 700 gadu verdzību, par piespiedu kristianizāciju. Šie mīti dažādos vēstures brīžos ir bijuši izdevīgi un, iespējams, pat nepieciešami. Tomēr šī upura loma, lai cik ērta tā nebūtu, ir atstājusi neizdzēšamas pēdas mūsu identitātē. Šķiet, ka šobrīd mīti par pagātni traucē mūsu nākotnei. Latviešu tauta veidojās brīdī, kad šeit jau atradās ieceļotāji no Rietumeiropas. Leti un līvi jau no paša sākuma apvienojās ar ienācējiem no Rietumiem, kas bija vestfāļi, flāmi, sakši u.c. tautu kopojums, no kuriem vēlāk veidojās „vācieši”. Viņi kopīgi karoja, cēla cietokšņus. Viņi kopā dzīvoja, strādāja un tirgojās pilsētās, kuras tika celtas viduslaikos. Tā izveidojās Livonija, kuras mantiniece ir vēlākā Latvija. Trešdaļai mūsdienu latviešu valodas vārdu ir viduslejasvācu valodas izcelsme.  Latvieši izveidojās dažādu valodu un kultūru saplūšanas rezultātā, iekļaujot sevī dažādu baltu tautu, ģermāņu, somugru un slāvu elementus. 13.gadsimts bija laiks, kad šī saplūšana notika pilnā sparā.
Zinātne interpretē faktus, izvirza hipotēzes, saprot kopsakarības, bet nepalīdz „ieraudzīt” dzīvi, kāda tā bija senatnē. Drīzāk otrādi – jo vairāk mēs uzzinājām, jo grūtāk bija iztēloties. Tāpēc, veidojot izrādi, mēs vēstures faktus un teorijas atstājām aiz mēģinājumu telpas durvīm. Mēs centāmies izveidot savu stāstu par pirmsākumiem un pārmaiņām. Par tiem cilvēkiem, kas šeit izsenis dzīvoja, par tiem, kas šurp atbrauca, par tiem, kas spēlēja izrādi, un par tiem, kas to skatījās. Jo tie visi ir mūsu senči."