PIEZĪMES NO PAGRĪDES

Režisors - Ilze Rudzīte

Fjodora Dostojevska garo stāstu „Piezīmes no pagrīdes” (1864) kritiķi mēdz dēvēt par uvertīru viņa grandiozo romānu pieciniekam („Noziegums un sods”, „Idiots”, „Velni”, „Pusaudzis”, „Brāļi Karamazovi”), tajā tiek aizsāktas tēmas, noskaņas un problēmas, kuras turpmākajā rakstnieka daiļradē ieņem centrālo vietu. Eksistenciālisma filozofijas pārstāvji, īpaši Žans Pols Sartrs, uzskata šo stāstu par eksistenciālās domas aizsācēju un savas filozofijas inspirētāju, savukārt Frīdrihs Nīče par „Piezīmēm no pagrīdes” teicis, ka tās „izkliedz patiesību no asinīm”.

Stāsta varonis ir kāds 40 gadus vecs izbijis Pēterburgas ierēdnis, kurš savā garīgā un intelektuālā pārākuma apziņā pilnīgi attālinājies no sabiedrības, kurā dzīvo. Paša radītajā izolētībā viņš filozofē par cilvēka rīcības motivāciju, slēptākajām dziņām un attieksmi pret tām.
Stāsta toni lielā notikuši paša autora dzīves apstākļi rakstīšanas brīdī: politisku iemeslu dēļ tika aizliegts Dostojevska veidotais žurnāls Время , rakstnieks atradās sarežģītā finansiālā stāvoklī, bet viņa sieva smagi slimoja ar tuberkulozi.

Tiešais pretinieks, pret kuru Dostojevskis uzstājās „Piezīmēs no pagrīdes”, ne reizi neminēdams to vārdā, ir N. G. Černiševskis  - romāna „Ko darīt?” autors. 1860. gadu liberālās idejas un saprātīgā egoisma teorija, pēc kuras cilvēks rīkojas sava labuma vadīts, ir tas, ko noliedz un kam pretojas Dostojevska pagrīdnieks.

Dostojevskis ticēja, ka panākt harmoniju visu Krievijas iedzīvotāju starpā ir iespējams, atgriežoties pie tradicionālajām nācijas vērtībām – personiskās atbildības, reliģijas, brāļu mīlestības un ģimenes. Rakstnieks uzskatīja, ka teorijas, kas meklē universālus cilvēka rīcību skaidrojošus un nosakošus likumus, ignorē pašu būtiskāko – cilvēka dvēseles individualitāti, personības sarežģītību un brīvās gribas spēku.