OTELLO

Režisors - Māra Ķimele

Māra Ķimele (režisore):
Vai Otello ir lētticīgs muļķis? Kādēļ Jago tik viegli izdodas ar viņu manipulēt? Kādēļ Dezdemona aizbēg no mājām un apprec mori? Vai liela greizsirdība ir lielas mīlestības pazīme? Vai cilvēks spēj mainīt savu dabu? Šādi jautājumi rodas, domājot par Šekspīra Otello.

Andris Keišs (Otello):
Man, strādājot pie „Otello”, galvenais ir priekšstatu laušana. Izrādās, Dezdemonu nodur, ne nožņaudz. Izrādās, Jago nav ļaundaris. Izrādās, Otello ir spēcīgs karavadonis un nepieredzējis jauneklis vienā (tumšā) ādā. Un, protams, vēl joprojām nepārspēti  dialogi.

Jana Čivžele (Dezdemona):
Izrāde ir kā Cirka spēle caur palielināmo stiklu. Metamā  kauliņa punktu skaits pārvieto spēles figūras pa laukumu, attālinot vai pietuvinot uzvarai. „Otello” ir par to, kā viens cilvēks šmaucas ar metamo kauliņu, bet otrs tic, ka tas ir viņa liktenis.

Kaspars Znotiņš (Jago):
Es gribu spēlēties. Gan labā nozīmē, kad caur spēli panāk vieglumu, gan sliktā nozīmē, kad spēlējoties paliek paviršs. Lai! Redzēs, kas būs! Jo, ja nepamēģināšu, nezināšu, cik tālu varu aizspēlēties. Es neesmu Jago, es tēloju Jago. Tēloju karavīru, kurš ir karojis, nokāvis. Tēloju piekrāptu, bet mīlošu veci. Tēloju, spēlēju. Mētājam caurules, izliekamies, ka caurules ir taures, zobeni, lielgabali, noklausīšanās ierīces – pēc vajadzības. Izliekamies, ka ir vētra, stumdām kastes pa skatuvi kā nenostiprinātu kravu uz kuģa. Imitējam mīlestību, kaisli, neprātu, greizsirdību, skaudību un bailes. Izliekamies, ka smejamies, piedzeramies, drebam drudzī, raudam, slīcināmies un slepkavojam. Cik tālu šitā aizspēlēsimies? Cerams, ka tālu!