KABALAS NOSLĒPUMI

Režisors - Alvis Hermanis

Šīs izrādes pamatā ir Nobela prēmijas laureāta Īzaka Baševisa Zingera pieci stāsti.
Šis ebreju rakstnieks, kurš rakstījis izmirstošajā idiša valodā, ir viens no maniem mīļākajiem autoriem. Jau divreiz esmu Vācijā ( Schauspiel K ö ln un Münchner Kammerspiele ) iestudējis izrādes pēc dažādiem viņa stāstiem. Šī izrāde Rīgā, esmu pārliecināts, arī nebūs pēdējais šī autora iestudējums manā dzīvē.
Rabīna dēls, uzaudzis pirmskara Polijā, bet jau 30.gadu vidū pārcēlies uz ASV, daudzus no saviem darbiem radījis, iedvesmojoties no hasīdu vides, kurā rakstnieks pavadīja dzīves pirmo daļu.
Hasīdi – ortodoksāli jūdi, kuru kopienas apdzīvoja pirmskara Austrumeiropu un kara gados tika gandrīz pilnībā iznīcinātas. Nedaudzie izdzīvojušie atjaunoja hasīdu kopienas dažādās pasaules vietās (lielākās no tām – Ņujorkā, Antverpenē, Monreālā, Cīrihē). Hasīdu reliģija un dzīvesveids ir nesaraujami saaudzis kopā. Viņu ikdiena saistīta ar neskaitāmiem noteikumiem un ierobežojumiem, kuru mērķis ir cilvēku padarīt laimīgu. Viņu reliģiskie uzskati ir tik lielā mērā radikāli, ka, piemēram, viņi joprojām neatzīst Izraēlas valsts dibināšanu 1947.gadā.
Pirms gada viesizrādēs Jeruzalemē redzēju viņus ik uz soļa. Jo īpaši pie Raudu mūra (galvenā jūdu svētvieta). Tomēr tur dzīvojošie hasīdi līdz pat šai dienai drīkst nemaksāt nodokļus Izraēlas valstij un ignorēt obligāto karadienestu (šovasar gan knesets ierosināja pārskatīt šo kārtību). Hasīdi uzskata, ka īsto Izraēlas valsti var atjaunot tikai Mesija, kurš joprojām tiek gaidīts.
Hasīdu “kosmoloģijā” mistiskais un cilvēciskais, pārdabiskais un ikdienišķais ir savijies cieši kopā. Gluži kā senajiem latviešiem, kuri dzīvi izjuta un izdzīvoja kā tādu transcendentālu mistēriju, kur cilvēks ir dabas sastāvdaļa, arī hasīdi dzīvo vienā laiktelpā ar garu pasauli.
Hasīdi dzīvo ļoti izolētu un ārējai pasaulei hermētiski noslēgtu dzīvi. Mēs viņus ikdienā satiekam varbūt tikai lidostās, kur viņi parasti pievērš uzmanību ar savu dīvaino izskatu (bārdaini un peisakaini vīri melnās hūtēs, sievas ar acīmredzami sintētiskām parūkām, gigantiski čemodānu krāvumi lidostas ratiņos un daudzskaitlīgs bērnu pulciņš riņķī).
Šai izrādē mēs satiksimies arī ar Emiju Vainhausu (ebreju izcelsmes mūziķi, kuras līdzība ar senebreju mitoloģiskajām varonēm Lilitu un Šiftu ir pārāk uzkrītoša) un klezmeru mūziku.
Galvenais Baševisa Zingera motīvs, kurš caurvij visus viņa stāstus un romānus ir: nāves nemaz nav, un cilvēks ir nemirstīgs.
Kas attiecas uz Kabalu, šeit nekādu paskaidrojumu nebūs, par ko liecina arī izrādes nosaukums.

Alvis Hermanis