HEINRIHS IV

Režisors - Pēteris Krilovs

Luidži Pirandello piedāvā traģikomēdiju.
Izrāde stāsta par sevis atrašanas grūtībām, to, ko gudros vārdos dēvē par identifikācijas problēmām. Masku balles laikā kāds jauns vīrietis krīt no zirga, liktenīgi paliekot savas maskas – Heinriha IV – ilūziju pasaulē. Šai balles situācijai ir tiešs sakars ar jaunību, mīlestību un cerībā uz laimi.
Lugas piedāvātajā dzīves traģēdijā cilvēkam vajag masku, un tomēr viņš tajā nevar palikt mūžīgs un nemainīgs. Pirandello drāmas centrālais punkts ir sadursme starp dzīvi un masku. Heinrihs IV turpina spēlēt savu lomu, noliedzot reālitāti, kurā viņš ir zaudējis mīļoto sievieti. Pēc 20 nošķirtības gadiem pie viņa ierodas senie draugi...
Režisors Pēteris Krilovs savas izrādes galveno varoni raksturo: “Dīvains tipiņš, mazliet jaunāks par mani, arī nosirmojis. Īsto vārdu nenosauc. Runā daudz, bet ne par lietu. Kas viņā nepatīkams? – Krāsojas, muld bez jēgas, uzspiež savu viedokli, nedzird otru.Kas pārsteidz, pat sajūsmina? – Apbrīnojama fantāzija, ticība teātra ārkārtējam spēkam un varai. Un vēl – viņš mīl. Ņemot vērā viņa reālo vecumu – jāpiemetina: neglābjami mīl! Un pats satriecošākais – viņš tic, nē, pat drīzāk ir neglābjami pārliecināts, ka viņam vēl arvien ir 26 gadi.”
Vēstures hronikas liecina:  “Heinrihs IV – vācu imperators (1050–1106), karoja ar vācu firstiem, arhibīskapiem un Romas pāvestu Gregoru VII. 1077.gadā, kad draudēja izslēgšana no baznīcas, Heinrihs bija spiests doties uz Itāliju un Kanosas pilī lūgt pāvestam piedošanu. Imperatora kronēšana notika tikai 1084.gadā. Mūža nogalē viņa troni sagrāba paša dēls Heinrihs V, un Heinrihs IV bija spiests bēgt uz Lutigu, kur arī mira.”