DZĪVAIS MIRONIS

Režisors - Māra Ķimele

Par pamudinājumu uzrakstīt lugu Ļ.Tolstojam kalpoja sašutums pēc A.Čehova lugas „Tēvocis Vaņa” noskatīšanās. 1900.gadā pabeidzis „Dzīvā miroņa” pirmo redakciju Tolstojs neuzskatīja to ne par drukāšanas, ne iestudēšanas vērtu. Kad gada beigās pie viņa ieradās Ņemerovičs - Dančenko, lai vienotos par „Dzīvā miroņa” iestudējumu autors atbild īsi: „Kad nomiršu, spēlējiet!” Pēc Tolstoja nāves viņa radinieki pirmiestudēšanas tiesības atdod Maskavas Dailes teātrim, kur 1912.gadā notiek „Dzīvā miroņa” pirmizrāde.

Ļeva Tolstoja lugas pamatā ir dokumentāls notikums -1897. gadā rakstnieks uzzina par Katarinas un Nikolaja Himeru krimināllietu, kad vīrs un sieva, nespējot pārvarēt sarežģītos laulības šķiršanas noteikumus, simulēja vīra nāvi. Tas sievai deva iespēju doties jaunā laulībā.
Tolstojs ir palūkojies uz šo notikumu no iekšpuses, izsekojot galveno varoņu – Fedjas un Ļizas Protasovu un Viktora Kareņina mīlestības pārdzīvojumiem. Vīrs jūt Ļizas mīlestību pret Viktoru, kaut arī Ļiza pati sev tajā neatzīstas. Viņas neapzinātā un nepiepildītā mīlestība kā ēna guļas pāri laulībai. Izrāde provocē meklēt atbildes uz jautājumu: vai cilvēka iekšējā dzīve vienmēr sakrīt ar ārējo? kas ir realitāte: vai tas, kas notiek cilvēka būtībā, apziņā, domās, vai arī tas, kas izpaužas fiziskajā, materiālajā dzīvē. Kā iekšējā dzīve ietekmē ārējo?Izrāde līdzīgi kā dzīve parāda, ka ne vienmēr jūtīgākie cilvēki spēj atrast izeju no situācijas. Ļ.Tolstoja luga virza uz domu, ka attiecības nav iespējams atrisināt pa vienam. Tas ir stāsts par to, ka izbēgt no problēmas, to nerisinot, nav iespējams.Šādā mokošajā un neatrisināmā ģimenes situācijā Fedja alkst pēc brīvības un nesamocītas vides, tādēļ viņš daudz laika pavada mūziķu sabiedrībā sastopot tajā cita tipa cilvēkus.. Tolstojam tie ir čigāni. Izrādes veidotāji izvēlējušies urbānās folkmūzikas ansambli Gosti. Augstākās sabiedrības dzīves kontrastam tik nepieciešamo brīvības un pirmatnības spēku. Dzīvā mūzika, pamodina Fedjā jaunu mīlestību.