TAUTAS IENAIDNIEKS / AN ENEMY OF THE PEOPLE
Director - Alvis Hermanis
Lai gan Henriks Ibsens (1828–1906) ir viens no visbiežāk iestudētajiem dramaturgiem pasaulē, līdz šim Jaunā Rīgas teātra skatītāji ar viņa dramaturģiju sastapušies vien 2003.gadā tapušajā Māras Ķimeles iestudējumā „Nora” pēc lugas „Leļļu nams” motīviem.
Ibsenu pieņemts uzskatīt par vienu no modernisma pamatlicējiem teātrī un reālisma tēvu. Viņš savulaik izpelnījies ne mazumu skandalozas slavas, jo savās lugās atklāja bieži vien skarbo patiesību, kas slēpjas aiz skaistas ģimenes vērtību un sabiedrības tikumības fasādes. Skandināvijas teātris gan šajā ziņā vispār nekautrējās – visai līdzīgas vēsmas valdīja arī Zviedrijā, kur sarežģītas attiecības ģimenē un nereti postošas seksuālas dziņas savās lugās aprakstīja Augusts Strindbergs.
„Tautas ienaidnieka” tapšanas laikā Ibsens jau bija pazīstams kā meistardarbu „Brands”, „Pērs Gints” un „Leļļu nams” autors. Šodien, pēc 130 gadiem, Ibsena paustās idejas ir tikpat aktuālas kā 1882.gadā, kad tika sarakstīts „Tautas ienaidnieks” – lielā mērā kā protests. Tā bija atbildes reakcija uz kritisko attieksmi, kādu izpelnījās Ibsena iepriekšējā luga „Spoki”, ko vairums kritiķu atzina par nepiedienīgu. „Tautas ienaidniekā” rakstnieks pauda ideju, ka mazākumam, iespējams, var izrādīties taisnība, toties vairākums kļūdās vienmēr; ka atsevišķs indivīds ir pārāks par masām, ar kurām var viegli manipulēt atjautīgi demagogi, un ka nav nekļūdīgu gudrības vai morāles principu. Ibsens reiz vēstulē savam izdevējam Kopenhāgenā atzinās, ka nav īsti pārliecināts, vai šī luga ir komēdija, vai drīzāk drāma.
Rakstniekam nebija sveša pasaules telpa: būdams piederīgs senai un cienījamai Norvēģijas dzimtai, viņš savas lugas rakstīja dāņu valodā un publicēja pie dāņu izdevēja, gandrīz 30 gadus dzīvoja Itālijā un Vācijā, visai reti paviesojoties dzimtajā Norvēģijā, tomēr tieši tur lielākoties notiek viņa lugu darbība. Ģeogrāfiskajai un sociālajai videi gan nav tik lielas nozīmes, jo Ibsenam izdevās paust universālas idejas, kas nezaudē aktualitāti joprojām, lai arī, iespējams, tās šodien ieguvušas citu kontekstu.
